Europa

Eiropas Parlamenta (EP) šonedēļ Eiropas Padomei nosūtītie ierosinājumi mainīt cukura reformas nosacījumus muļķa lomā nostādītu tās divas valstis – Latviju un Slovēniju –, kas no ražošanas jau ir atteikušās. Padome, par laimi, ierosinājumus neapstiprināja.

Cukura reforma ir jāglābj! Kopš cukura nozares reformas uzsākšanas 2006. gadā cukura apjoms Eiropā sarucis par 2,2 miljoniem tonnu. Tas ir būtiski mazāk, nekā cerēts, un apdraud Eiropas Komisijas plānus līdz 2010. gadam cukura ražošanu dalībvalstīs samazināt par sešiem miljoniem tonnu. Turklāt šādu cukura krājumu samazināšanu strikti un ar tiesas nolēmumu ES piespiedusi Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO).

Pie cukura reformas glābšanas, konkrētāk, samērā neveiksmīgās reformas reformēšanas, šonedēļ ķērās Eiropas Parlaments. Tas apstiprināja Sociāldemokrātu grupas locekles Katerinas Batzeli ierosinājumu mainīt cukura regulu. EP ierosina Eiropas Padomei palielināt šogad atbalstu par katru nesaražoto cukura tonnu no 218,15 eiro līdz 625 eiro par tonnu. Tiem uzņēmumiem, kas daļēji demontē savas ražotnes, būtu jāpiešķir nevis 35% atbalsts, bet gan 100% kompensācija, bet ar nosacījumu, ka tie pārorientējas uz bioetanola produkciju.

Parlaments arī vēlas no EK ierosinātajiem 237,5 eiro līdz 260 eiro par tonnu palielināt cukurbiešu audzētājiem paredzēto papildu atbalstu par atteikšanos no kvotām. Sākotnēji reforma noteica – jo ātrāk fabrikas piesakās tā sauktajai restrukturizācijai, vienkāršāk sakot, nojaukšanai, jo lielākas atbalsta summas var saņemt gan fabrikas, gan no ražošanas pārtraukšanas cietušie reģioni. EP ierosinājuma būtība ir nesamazināt fabrikām un reģioniem piešķiramo atbalstu un vairākkāršot zemniekiem piešķiramās kompensācijas.

Ko šādi Eiroparlamenta ierosinājumi nozīmētu Latvijai, kas jau gada sākumā pieteicās restrukturizācijai un EK to apstiprināja?

Muļķa lomā būtu nostādīti mūsu cukura ražotāji. Konkrēti – atsakoties no cukura ražošanas, tie saņemtu 625 eiro par katru nesaražoto cukura tonnu, un šī summa ir pat lielāka nekā cukura tirgus cena, kas ir apmēram 500 eiro tonnā. Turklāt fabrikām nevajadzētu uzņemties klapatas, kas saistītas ar nojaukšanas plānu rakstīšanu, nebūtu jānodrošina strādniekiem jaunas darba vietas utt. Šāda ierosinājuma īstenošanas gadījumā abas Latvijas fabrikas par dīkstāvi no ES saņemtu 41,56 miljonus eiro, no šīs summas 10% atdodot zemniekiem.

Tagad, atsakoties no ražošanas, fabrikas restrukturizācijas atbalstā saņems 48,54 miljonus eiro jeb 730 eiro par katru cukura kvotas tonnu. No šīs summas 38,8 miljoni jeb 80% tiks pašām, bet 20% jeb 9,7 miljonus eiro jāatdod zemniekiem. Tiesa, no 38,8 miljoniem eiro fabrikām vēl jāapmaksā nojaukšanas darbi, kas, pēc pašu fabrikantu teiktā, izmaksās vairāk nekā 20 miljonus eiro. Vēl vismaz pieci miljoni eiro jāiztērē, maksājot darbiniekiem kompensācijas utt. Rezultātā abu Latvijas fabriku īpašnieki par aiziešanu no līdz šim tik izdevīgā biznesa saņems “tikai” labi ja dažus miljonus eiro.

Ko iegūtu zemnieki? Faktiski to pašu, ko patlaban. Valsts savukārt nezaudētu ne santīma.

EP “lidojums” cukura reformas uzlabošanā šonedēļ beidzās ar smagu nosēšanos – ES Ministru padome un Eiropas Komisija parlamentāriešu priekšlikumus ignorēja. Tā pieturējās pie iepriekš lemtā uzlabojumu scenārija. Tas ir – par katru nesaražoto cukura tonnu zemniekiem papildus pie jau esošās atbalsta summas piemaksāt vēl 237,5 eiro. Savukārt ražotājiem, ja tie nepieteiksies paši samazināt ražošanas apjomus, EK to piespiedīs darīt ar varu, samazinot piešķirtās cukura kvotas.

Tādējādi vismaz uz laiku Latvijas cukurfabrikas pasargātas no palikšanas muļķa lomā. Bet zemnieki pie jau patlaban piešķirtajiem 9,7 miljoniem eiro no restrukturizācijas naudas, 7,28 miljoniem eiro papildu dažādošanas atbalsta tikuši pie vēl 10,24 miljoniem eiro. Naudiņa tiks 383 zemnieku saimniecībām un lauksaimniecības uzņēmumiem, kam bija līgumi ar fabrikām. Jāpiebilst, ka saimnieki četrus gadus pēc kārtas saņem vēl atsevišķo maksājumu – apmēram astoņus latus par katru nesaražoto cukurbiešu tonnu.

Jādomā, ka ar šo reformas reformēšanu ES cukura nozares stāsts vēl nebeigsies. Jo tuvāk nāk 2010. gads, kad reforma būtu laimīgi jānobeidz, jo lielāks ir un būs ES lielo cukurrūpnieku lobijs ES lēmējinstitūcijās. Tādējādi nav pamata cerēt, ka šis EP mēģinājums nostādīt muļķa lomā Eiropas reformām paklausīgākās dalībvalstis būs pēdējais.

Taču Eiropa nevarēs izbēgt no PTO lēmuma, sākot no 2010. gada, pasaules vismazāk attīstītajām valstīm uz Eiropu eksportēt cukuru bez patlaban vēl ļoti lielajām nodevām. [Latvijas Avize]

Dot iespēju katram interesentam ieskatīties Baltijas valstu arhīvu rīcībā esošajos PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentos, atspēkot bijušo čekistu mēģinājumus pārrakstīt vēsturi un nomazgāt baltu savu reputāciju, cīnīties pret Krievijas propagandas mēģinājumiem apmelot Baltijas valstis – tik ambiciozus mērķus sev izvirzījuši kopš septembra sākuma funkcionējošās interneta mājaslapas kgbdocuments.eu sastādītāji.

Šī mājaslapa nav kādas entuziastu grupiņas iniciatīva. Tas ir nopietns visu triju Baltijas valstu vēsturnieku projekts, kurā patlaban vadošo lomu uzņēmies Lietuvas Genocīda un pretestības kustības pētniecības centrs, līdzdarbojoties Latvijas

Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centram (TSDC), kā arī Igaunijas Mūsdienu vēstures izpētes centram un Igaunijas Fonda noziegumiem pret cilvēci izmeklēšanai. Visu triju pušu pārstāvji bija pulcējušies Rīgā, lai izteiktu savas domas un piedāvājumus lapas satura veidošanā. Tādos gadījumos tik ierastā finanšu jautājuma priekšplānā šoreiz nebija, jo visus pasākuma tehniskos izdevumus no savas kabatas sedz Lietuvas puse, izmantojot iekšējos resursus, un plānā ir pretendēt uz Eiropas Komisijas līdzekļiem programmā ”Pilsoņi pilsoņiem”.

Uzsvars uz dokumentiem

Angļu un krievu valodā pieejamajā kgbdocuments.eu lasāmā informācija pagaidām ir visai trūcīga. Tā īsumā iepazīstina ar VDK un tās priekšgājēju – PSRS Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta un Valsts drošības ministrijas – struktūru veidošanos, nodaļu uzdevumiem un darbībām Baltijā. Lapā atrodama arī sadaļa ”Kontrpropaganda”. Par potenciālo saturu liecina lapas pamatojumā ierakstītais: ”Trīs valstu vēsturniekus vienmēr kaitinājusi Krievijas propaganda, ka nekādas Baltijas valstu okupācijas nav bijis. Daudzi vēsturnieki ir noguruši no polemikas ar Krievijas drukāto un raidošo mediju pārstāvjiem par šo jautājumu. Jo vairāk tādēļ, ka vēlāk šo vēsturnieku argumenti tiek parādīti ārpus konteksta, bet atsevišķi izteicieni lietoti saskaņā ar Maskavas propagandai nepieciešamo strikto scenāriju.” Pagaidām zem ”Kontrpropagandas” slēpjas Latvijas presē pēdējā laikā sastopamo pretrakstu pārstāsts krievu valodā, bet sadaļas nosaukumu drīzumā paredzēts mainīt pret mazāk odiozu.

Protams, kgbdocuments.eu galvenā daļa, kuras dēļ projekts pagājušajā gadā vispār tika ierosināts, ir no oriģināliem ieskenētie represīvo padomju slependienestu dokumenti. Tie attiecas uz padomju okupācijas laiku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Patlaban tiek piedāvāti tikai 20 dokumenti, kas attiecas uz Lietuvas PSR VDK darbību laikā no 1953. līdz 1985. gadam, taču tas ir tikai sākums, un lapas veidotāji uzskata, ka publicējamā pietiktu vai desmit gadiem. Materiālam klāt nāk angliski un krieviski rakstītas anotācijas, kuras nākotnē varētu kļūt plašākas, pat līdz veseliem rakstiem par tā vai cita dokumenta darbības sekām.

Nav nejaušība, ka pagaidām apskatāmi tikai dokumenti no Lietuvas. Tieši lietuvieši VDK darbības pētniecības jomā ir tikuši vistālāk un drīzumā gatavojas publicēt drukātu VDK dokumentu krājumu. Internets šajā gadījumā kļuvis par līdzekli potenciālo lasītāju skaita palielināšanai, jo viena lieta ir Viļņā dažu simtu eksemplāru metienā izdots krājums ar tekstu lietuviešu valodā, cita – tas pats globālajā tīmeklī. Galu galā arī serveris, kas uztur lapu, atrodas Lietuvā un atbildīgais par dokumentu ievietošanu un izkārtojumu ir Lietuvas Genocīda un pretestības kustības pētniecības centra direktora vietnieks doktors Arvīds Anušausks.

Latvijas TSDC pienesums tuvākajā laikā būs no Maskavas nākušās čekas priekšniecības pavēles un rīkojumi par laika posmu no 1953. līdz 1991. gadam. ”Tās ir PSRS VDK direktīvas, no kurām pēc tam atvasināja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas VDK pavēles. Mēs tajā ziņā esam labā situācijā, jo Latvijā šo dokumentu ir visvairāk, kamēr Igaunijas un Lietuvas pētnieku rokās pārsvarā ir operatīvā dokumentācija,” skaidroja TSDC pārstāvis Ritvars Jansons. Igaunijas puse gatavojas nodot ievietošanai 1940./1941. gada dokumentus, kas attiecas uz deportācijām un represijām.

Krātuve speciālistiem

”Dokumentu, kurus tur vajadzētu publicēt, ir ļoti daudz. Tās ir pavēles, instrukcijas, operatīvā dokumentācija. To praktiskā puse nav kļuvusi neaktuāla pat tagad un patiesībā ataino ne tikai VDK, bet arī tās struktūru mantinieces [Krievijā] darba metodes,” nākotni iezīmēja lietuviešu vēsturnieks Anušausks. Nolemts, ka jauni materiāli lapā parādīsies reizi mēnesī un katrā reizē apskatāmo dokumentu skaits varētu palielināties par vairākiem desmitiem. Šimbrīžam tas nozīmē, ka jaunumus lappusē varēs ieraudzīt oktobra gaitā. Nākotnē savus dokumentus, iespējams, lapā varēs patstāvīgi ievietot jau katra no pusēm, un viss nenotiks caur Viļņu. Palielinoties materiālu daudzumam, to sāks hronoloģiski un tematiski dalīt. Vēsturniekiem būtu ideāli, ja vispirms varētu redzēt no Maskavas nākušo pavēli, bet pēc tam dokumentus, kas parāda, kā katrā republikā tā tikusi pildīta.

Tomēr specifisku iemeslu dēļ ir grūtības ar dokumentiem, kas kopēti Krievijas arhīvos. Kā norādīja Ritvars Jansons, ne viens vien pētnieks, saņemot mapi, devis parakstu, ka neizmantos to saturu ”pret Krievijas interesēm”. Kaimiņvalstīs praktizēta tiek arī lietu izsniegšana vēsturniekiem ”bez publicēšanas tiesībām”. Lietuviešu vēsturnieki, iespējams, risinās jautājumu par īpaša līguma parakstīšanu ar Krievijas arhīvu vadību.

Rīgā sanākušie VDK izpētes speciālisti principiāli vienojās, ka lapā varētu būt arī informācija par jaunākajiem VDK darbībai veltītajiem izdevumiem, publikācijām un tāpat derētu ievietot ap 200 lappušu biezo, čekistu lietoto izlūkošanas un pretizlūkošanas terminu vārdnīcu. Pēdējā ir būtiska, iepazīstoties ar dokumentiem, lai nerastos pārpratumi, piemēram, ko ”orgānu” leksikā nozīmēja ”nacionālists”. Nākotnes ieceru vidū ir forums jeb vieta lasītāju diskusijām. Taču atklāts palika jautājums, kādam tam būt – vai tikai speciālistiem domātam vai jebkuram lasītājam atvērtam.

”Manuprāt, tuvākajā laikā tā tomēr būs lapa speciālistiem. Ja to papildinās ar visām trim baltiešu valodām, ja būs pieeja datu bāzēm, represēto sarakstiem, tad tas jau būtu plašākai sabiedrībai paredzēts. Tad tā varētu būt ļoti populāra lapa. Ir vairāk nekā skaidrs, ka Krievijā tuvākajā laikā tamlīdzīgas nebūs. Tās pavēles, ko te publicēs, Krievijā joprojām skaitās slepenas,” spriež Ritvars Jansons.

Vai dokumenti uzpeldēs?

Vai nākotnē baltiešu trijotnei varētu pievienoties vēl citu valstu partneri? Pagaidām šāds jautājums netiek izskatīts, taču zīmīgi, ka parādījušies savādi interesenti no malas. Par projekta publicitāti Lietuvā atbildīgais žurnālists Ričards Čekutis pavēstīja, ka viņam zvanīts no Baltkrievijas un persona, kas uzdevusies par žurnālistu, interesējusies, vai arī baltkrievu vēsturnieki piedalīšoties lapas veidošanā…

Pagaidām projektu var traktēt kā baltiešu lietu, jo VDK darbībai Baltijas valstīs tomēr bija viena specifika, bet Krievijā, Ukrainā vai Baltkrievijā – cita. Pašreizējais šaurais veidotāju loks gan nenozīmē, ka nākotnē tas nevarētu paplašināties. Visādā ziņā, par lasītāju loku runājot, savas atsauksmes lapas veidotājiem jau sūtījuši interesenti no Zviedrijas, Lielbritānijas, ASV, taču ne no Krievijas.

Ļoti iespējams, ka ievietoto materiālu skaitā varētu būt ne tikai tie, kas patlaban ir arhīvu un dokumentēšanas centru rīcībā. Kā atklājās diskusijā, laiku palaikam Baltijas valstīs uzpeld VDK dokumenti, kuriem it kā vajadzētu būt iznīcinātiem vai arī aizvestiem uz Maskavu. Faktiski tie izrādījušies noglabāti pie privātpersonām. Pagājušajā gadā Lietuvā Genocīda un pretestības kustības pētniecības centra rīcībā, piemēram, tā nonākušas 54 dokumentu oriģināllietas, kuras savulaik iznestas no VDK arhīva. TSDC direktors Indulis Zālīte ir pārliecināts, ka arī Latvijā personiskos arhīvos netrūkst savulaik it kā noklīdušu oriģināldokumentu. ”Arī mēs bijām pārliecināti, ka 56 sējumi VDK lietu par emigrantiem ir aizvesti, taču padsmit gados esam sapratuši, ka neaizveda vis. Tās ir pazudušas. Bijušie čekisti, ar kuriem esmu runājis, saka, ka lietas redzējuši jau tad, kad tām sen vajadzēja būt Maskavā. Kur tieši šie dokumenti tagad glabājas, grūti noskaidrot. 1988. gadā Gorbačova laikos daļu VDK arhīva sāka iznīcināt, bet, tā kā krāsnis bija tikai divas, daļu deva darbiniekiem, lai izkurina vasarnīcās. Es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka pusi viņi nobēdzināja,” uzsvēra TSDC vadītājs.

Atbildīgais redaktors dokumentu ievietošanas un anotāciju jautājumos Anušauska kungs uzsver, ka lappuse tomēr nav uzskatāma par ”atbildi Krievijai” un Maskavai nevajadzētu to uztvert naidīgi: ”Atslēgvārds ir ”VDK” un ”represīvās struktūras”, nevis ”kontrpropaganda”. Protams, lapa palīdzēs arī lasītājiem Krievijā iepazīties ar to, ko VDK patiesībā darīja. Krievijas Federālā drošības dienesta skolas kursanti te varēs brīvi ienākt un saņemt informāciju.” [Latvijas Avize]

Vairāk nekā tūkstotis pedagogu, to vidū daudz pirmsskolas skolotāju,vakar pulcējās Latvijas Izglītības un zinātnes arodbiedrības (LIZDA) organizētajā piketā pie Ministru kabineta, lai protestētu
[Latvijas Avize]

ANO Cilvēktiesību komitejas īpašais ziņotājs Dudo Denē uzskata: Latvijā nepilsoņu ģimenēs dzimušajiem bērniem Latvijas pilsonību vajadzētu piešķirt automātiski un vēl vairāk atvieglot naturalizācijas prasības gados vecākajiem pilsonības pretendentiem.

“Pa spalvai” Krievijai?

Tikko kā Latvijā pabija Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) prezidents Renē van der Lindens, kurš arī nāca klajā ar dažādām “ierosmēm” pilsonības jomā, proti, atvieglot naturalizāciju un ļaut nepilsoņiem vēlēt pašvaldības. Arī senegālieša D. Denē “ieteikumi” pilsonības jomā, kā šķiet, iet rokrokā ar Krievijas Federācijas un noteiktu pašmāju politisko partiju vēlmēm. Dažas dienas paviesojoties Latvijā, arī D. Denē esot nācis pie pārliecības, ka Latvijā naturalizācijas eksāmeni esot “ļoti stingri, lai gan var arī saprast latviešu vēlmi šādi apliecināt savu nacionālo identitāti”. D. Denē secinājums: gados vecākiem cilvēkiem, “kuri Latvijā dzīvo vēsturisku apstākļu dēļ”, būtu jāatvieglo naturalizācija.

Otrkārt, “lielo nepilsoņu skaitu, kas Latvijā uzskatāms par problēmu”, pēc ANO ziņotāja domām, mazinātu arī izmaiņas likumos, nosakot, ka nepilsoņu ģimenēs dzimušajiem bērniem Latvijas pilsonība jāpiešķir automātiski.

D. Denē nesen rakstījis ziņojumus par cilvēktiesību situāciju tādās valstīs kā Japāna, Šveice, Brazīlija un citas. Svaigākais viņa ziņojums esot par Krieviju. Tā kā tieši no Krievijas puses Latvijas un Igaunijas virzienā tiek raidīti visasākie pārmetumi par “diskrimināciju” un dažādiem “cilvēktiesību pārkāpumiem”, ANO ziņotājam lūdzu salīdzināt cilvēktiesību situāciju Baltijas valstīs un Krievijā. “Es parasti no šādiem salīdzinājumiem atturos, jo tie nav ētiski. Katrā valstī vēsturiski veidojusies un pastāv īpaša situācija. Bet man nav šaubu, ka iedzīvotāju etniskās attiecības Baltijas valstīs atkarīgas arī no šo valstu attiecībām ar Krieviju.” Bet ziņojums par Krieviju, pēc eksperta vārdiem, bijis “ļoti kritisks”, un Krievijas valdība to uztvēra visai “sāpīgi.”

Pēc D. Denē teiktā, viņa ziņojumā par Latviju tikšot iekļautas vēl trīs būtiskas rekomendācijas. Pirmā: Latvijas valdībai esot jāparāda stingrāka politiskā vēlme apkarot diskriminācijas izpausmes. Otrkārt, likumos precīzāk jādefinē, kas ir diskriminācija un kā pret to vērsties. Treškārt, jāveido jauna institūcija, kas sniegtu palīdzību diskriminācijas upuriem… Te nu, kā šķiet, eksperts nav ņēmis vērā faktu, ka mazajā Latvijā, kurā diskriminācijas un etniskā naida izpausmes var uz rokas pirkstiem saskaitīt, nez vai būtu lietderīgi veidot īpašu iestādi, līdzīgu tai, kāda, pēc viņa stāstītā, dibināta un strādā Lielbritānijā…

Integrācijas ministrs Oskars Kastēns, komentējot D. Denē sacīto, uzsvēra, ka Latvijā politiskā griba cīnīties pret diskrimināciju jau esot apliecināta: Latvija ir pieņēmusi dažādus ES līmeņa dokumentus par diskriminācijas novēršanu, un darbs turpinās. Piemēram, tiekot pārstrādāta pirms sešiem gadiem pieņemtā iecietības programma.

No D. Denē stāstītā tā arī nekļuva skaidrs, kāpēc gan viņš šobrīd nolēmis pievērsties tieši Baltijas valstīm, kur cilvēktiesību problēmas un etniskā naida izpausmes nav bijušas asas.

Pēc Denē teiktā, Baltijas valstis viņam šķitušas interesantas: “Ilgākā laika posmā te izveidojusies multikulturāla sabiedrība. Tā veidojusies sarežģītā periodā: bijis okupācijas laiks, pēckara posms, bijuši dažādi spiedieni. Pēc Baltijas valstu izkļūšanas no PSRS tajās palika padomju laika mantojums – dažādas nacionālās minoritātes. Es gribēju noskaidrot, kas ar šo mantojumu noticis: vai šī situācija kļuvusi par diskriminācijas avotu, vai arī rasts kāds cits risinājums. Otrs iemesls, kāpēc pētīju situāciju Baltijā: uz Eiropas valstīm vēlušies lieli imigrācijas viļņi, un iebraucēji etniski un kultūras ziņā ir jūtami atšķirīgi no vietējiem iedzīvotājiem. Migrācijas procesi dažādās valstīs, kā redzam pēc notikumiem Francijā, Itālijā, Vācijā, sabiedrībā rada saspīlējumu. Pasaules kontekstā būtiski ir redzēt, kāda veidojas situācija šajā reģionā.”

D. Denē ziņojumu par Latviju ANO Ģenerālajai Asamblejai un Cilvēktiesību komitejai plānojot iesniegt 2008. gada martā. Pirms tam ziņojuma projekts tikšot nosūtīts Latvijas valdībai, lai tai būtu iespēja izlabot iespējamās neprecizitātes.

Ziņotājam radies iespaids: diskriminācija Latvijā pastāvot, lai gan “valsts aparāts cenšas to noliegt. Mans mērķis ir ziņojumā ne tikai atspoguļot esošo situāciju, bet arī norādīt attīstības tendences. Ir redzams, ka Baltijas valstis meklē veidu, kā apliecināt savu identitāti, un vienlaikus cenšas sadzīvot ar nacionālajām minoritātēm. Šajā jomā meklējumi turpinās.” Pēc viņa domām, Latvijai jācenšas pieņemt un iedzīvināt “multikulturālisma jēdzienu”. D. Denē runa bija piesātināta ar aicinājumiem celt un attīstīt “multikulturālismu” Latvijā. [Latvijas Avize]

Valodu tirgū savu popularitātes gājienu sākusi spāņu valoda, kas topā nereti apsteidz pat ierasto angļu valodu. Spāņu valoda ir otra izplatītākā valoda pasaulē pēc cilvēku skaita, kuriem tā ir dzimtā. Pirmajā vietā ir ķīniešu valoda.

“Angļu valodas kursus pamatā apgūst lietišķām vajadzībām, bet eksotiskās valodas cilvēki mācās no laba prāta, vēloties apgūt ko jaunu,” teic svešvalodu aģentūras “Valodu plaukts” (SIA “Mirte”) direktore Diāna Gaile.

“Internatiol House Rīga – Satva” menedžere Ina Paučuka piebilst, ka spāņu valodu bieži apgūst ceļošanas un biznesa vajadzībām ne vien Spānijā, bet Latīņamerikas valstīs.

Var sākt no nulles

Iespējas uzlabot prasmes sazināties spāņu mēlē ir gan tiem, kuriem ar šo valodu iepriekš nav bijusi saistība, gan cilvēkiem ar pamatzināšanām. Ina Paučuka skaidro, ka ikvienam pirms kursu sākuma jāaizpilda testu, ar kura palīdzību noskaidro zināšanu līmeni.

Spāņu valodas pamatzināšanas piedāvā apgūt, sākot no trim mēnešiem, taču, lai varētu sarunāties diezgan brīvi, vajadzēs mācīties aptuveni septiņus mēnešus. “Taču, ja valodas zināšanas nepieciešamas biznesa kontaktiem, kursi būtu jāapmeklē vismaz trīs mācību gadus,” uzsver Gaile.

Pasniedzēji ar dzimto valodu

Valodu centros lielākoties strādā pasniedzēji, kuriem spāņu valoda ir dzimtā mēle. Aptaujāto valodu centru pārstāvji norāda, ka tas nesagādā problēmas tiem valodu apguvējiem, kuriem nav priekšzināšanu. “Mūsu pasniedzēji labi zina arī latviešu valodu,” piebilst Diāna Gaile. Intas Straubergas valodu centrā pasniedzēji prot runāt arī krieviski.

Ir arī pasniedzēji latvieši, piemēram, mācību centros “Internatiol House Rīga – Satva” un aģentūrā “Valodu plaukts”. Diāna Gaile norāda, ka pasniedzējiem, kuriem mācāmā valoda ir dzimtā, un pasniedzējiem, kuri paši šo valodu ir apguvuši, ir savi plusi. Piemēram, ja pasniedzējs ir no Latvijas, viņa mācīšanas metode būs daudz strukturizētāka un saprotamāka latviešiem. Turpretim pasniedzēji ar spāņu kā dzimto valodu apmācībās var izstāstīt daudzus knifus par pašu valodu.

Mācības ārzemēs

Nereti valodas apguvē ar parastiem kursiem klienti nav apmierināti. Tad viņiem ir iespējas iegūt pamatzināšanas tepat Latvijā, bet tās nostiprināt, dodoties uz attiecīgo valsti, piemēram, Spāniju vai kādu no Latīņamerikas valstīm. Tur ir iespēja ne vien šo valodu izmantot ikdienā, bet arī dzīvot dažādās nometnēs un apmeklēt skolas, kurās māca spāņu valodu. “Internatiol House Rīga – Satva” menedžere Ina Paučuka norāda, ka valodu apguvējiem piedāvā iespēju doties uz kādu spāniski runājošo zemi. Tiesa, tas izmaksā krietni dārgāk atkarībā no tā, uz kuru valsti un uz cik ilgu laiku dodas. [Latvijas Avize]

Platjoslu interneta pakalpojumi kļuvuši ērti, viegli pieejami – elektronisko sakaru komersants a/s “Telekom Baltija” patlaban tos nodrošina jau 75 procentos valsts teritorijas.

Reģionu iedzīvotājiem kvalitatīvi un ātri interneta pakalpojumi patlaban kļūst aizvien pieejamāki saistībā ar Satiksmes ministrijas sagatavoto projektu “Platjoslu sakaru infrastruktūras attīstība lauku apvidos”, kuru īsteno a/s “Telekom Baltija”. Projekts paredz līdz 2008. gada jūlijam nodrošināt piekļuvi platjoslu sakariem līdz 95% Latvijas teritorijas. A/s “Telekom Baltija” (strādā ar preču zīmi “Triatel”) izpilddirektors Māris Klēvers savās prognozēs ir vēl optimistiskāks un teic, ka šādus rezultātus uzņēmums sasniegs agrāk, nekā paredzēts.

Projekts garantē datu pārraides lejupielādes ātrumu 256 KB/s, bet augšupielādes ātrumu – 128 Kb/s. R. Bergmanis teic, ka pakalpojuma ātrums ir pat vēl lielāks, nekā bija plānots. Projektu īsteno par valsts, Eiropas Reģionālā attīstības fonda (ERAF) un a/s “Telekom Baltija” naudu. Šā iemesla dēļ tas uzskatāms par valsts un privātās partnerības projektu. Kopējās izmaksas paredzētas 15 miljoni latu, tostarp 3,9 miljonus latu ERAF un valsts naudas.

“Pēc mūsu projekta īstenošanas katram Latvijas reģionu iedzīvotājam būs pieeja globālajiem informācijas resursiem, turklāt izmantojot augstākas kvalitātes datu pārraides līmeni nekā, piemēram, Norvēģijā un Zviedrijā, kur EV – DO (Evolution Data – Otimized – 3G, jeb trešās paaudzes mobilo sakaru tīkla bezvadu pārraides standarts) tehnoloģijas attīstība vēl ir sākuma stadijā,” saka M. Klēvers. Par labu platjoslu interneta sakariem viņš nosauca iemeslu, ka tā ierīkošana ir draudzīga videi un lietotājam neprasa lielu naudas ieguldījumu – vissvarīgākais ir uzņēmuma piedāvātais modems. Pagaidām šiem interneta pakalpojumiem (atkarībā no to veida) noteiktā cena ir Ls 11,80 un Ls 23,80 mēnesī. [Latvijas avize]

Ātrvilciens “Eurostar” ceturtdien sasniedza jaunu rekordu maršrutā Brisele–Londona, paveicot to rekordīsā laikā. Vilciens ceļu no Briseles uz Londonu paveica vienā stundā un 43 minūtēs, par 20 minūtēm samazinot 371 kilometru garā ceļa pārvarēšanas laiku. Brauciena laiku iespējams samazināt, pateicoties Anglijā izbūvētajam jaunajam ātrgaitas sliežu ceļam 109 kilometru garumā. “Eurostar” arī gatavojas mainīt galveno Londonas staciju no pašlaik izmantotās Vaterlo stacijas uz Svētā Pankrācija staciju. Regulārie “Eurostar” reisi 14. novembrī sāks kursēt uz un no Londonas Svētā Pankrācija stacijas. [Latvijas Avize]

Darba meklētāji no ārzemēm ieved Britānijā, it īpaši tās lauku apvidos, arī savus nacionālos konfliktus un turpina noziedzīgu uzvedību, paziņojusi Kembridžšīras grāfistes policijas priekšniece Džūlija Spensa.

Kopš 2004. gada Kembridžšīrā un tās kaimiņos esošajās grāfistēs kā darba ņēmēji reģistrējušies 83 000 iebraucēju no Austrumeiropas valstīm. Vēl vairāk ieceļotāju ir ieradušies no Rietumeiropas valstīm, kas jau agrāk bija Eiropas Savienībā, piemēram, Portugāles. Ieceļotāji ierodas ar sadzīves ieradumiem, kas atšķiras no vietējo iedzīvotāju dzīves veida, teica Spensa. “Kad viņi ierodas, viņi domā, ka var šeit dzīvot tāpat kā agrākajā dzīves vietā. Daži nēsā nažus pašaizsardzībai, bet citiem nav stingra viedokļa pret braukšanu dzērumā,” teica policijas amatpersona. Pērn 17 reizes pieaudzis to ārzemnieku skaits, kas aizturēti par braukšanu dzērumā. Iebraucēju attieksme pret braukšanu dzērumā esot tāda, kāda Britānijā bija pirms gadiem divdesmit. “Mēs sadarbojamies ar pašvaldībām un veicam izskaidrošanas darbu, lai viņi zinātu, ko var un ko nevar darīt šajā valstī,” viņa teica.

Grāfistes nelielajai policijas nodaļai jācenšas tikt galā ar arvien lielāko likuma pārkāpumu skaitu, ko izdara pieaugošais skaits ieceļotāju, kas galvenokārt strādā dārzeņu novākšanā un pārtikas pārstrādē. Iekšlietu ministrijas pabalsti policijas nodaļas personāla uzturēšanai nespēj tikt līdzi iedzīvotāju skaita pieaugumam. Tagad grāfistē ir 187 policisti uz

100 000 iedzīvotāju, salīdzinot ar 192 pirms pieciem gadiem un 266 policistiem uz simt tūkstošiem iedzīvotāju vidēji valstī. Lai izmeklētu likumpārkāpumu, ko izdarījis vai kurā cietis ieceļotājs, kurš nerunā angliski, ir vajadzīgs aptuveni trīs reizes vairāk laika. Iebraucēji runā aptuv